Kā emocijas un uzvedība ietekmē investēšanu?

Foto: Māris Lazdāns

Ir pagājis kāds laiciņš kopš mana pēdējā raksta, jo esmu bijis nedaudz aizņemts. Pavadīju divas nedēļas ASV, kur redzēju, kā apprecas viens no maniem vecākajiem draugiem un pirmo reizi divu gadu laikā satiku brāļus un māsas.

Bet, pats svarīgākais, es otrdien apprecējos ar cilvēku, kuru bezgalīgi mīlu un apbrīnoju.   

Šis ir bijis laimes un pozitīvu emociju pilns laiks, tāpēc par kādu labāku tēmu rakstīt nekā par emociju un uzvedības ietekmi uz investīcijām un tirgiem? Šeit ir neliels ieskats par šo tēmu:

1. Tirgi ir bipolāri.

Jebkura aktīva pareizā cena ir tā, ko kāds cits ir gatavs par to maksāt, jo visas aktīvu cenas ir atkarīgas no subjektīviem pieņēmumiem par nākotni. Bet kā zināt, vai šie pieņēmumi ir pareizi? Vai ari tad, kad cena vairs neatbilst pieņēmumiem?

Diemžēl, tirgos nevar konkrēti noteikt to brīdi, kad ir pārāk liels optimisms vai pesimisms, kad cenas vairs neatbilst gaidām par nākotni. Tas notiek, kad pietiekami daudz investoru vairs netic šiem pieņēmumiem un viedokļi mainās un svārsts šūpojas pretējā virzienā.

Tirgus ciklu virsotnes un dibeni vienmēr izskatās iracionāli, it kā būtu aizgājuši pārāk tālu. Bet reālā laikā tirgus dalībnieki mēģina atrast cenu robežas, kurus cilvēki ir gatavi pieņemt tajā brīdī. Kad apkārt ir panika vai eiforija, tā brīža cenas var šķist sasodīti racionālas. Un cilvēki tā vienmēr rīkosies, jo jebkura plaisa starp aktīva potenciālu un to, ko investori ir gatavi par to maksāt, rada peļņas iespējas, kuras tiks izmantotas.

2. Miers nav mūžīgs.

Ja tirgi nekad nekristu, tie nebūtu riskanti. Ja tie nebūtu riskanti, tad aktīvu cenas kļūtu dārgas. Ja tās kļūtu pārāk dārgas, tās kristu.

Tas pats attiecas uz ekonomiskām recesijām. Kad ekonomika ir stabila, cilvēki kļūst optimistiski. Kad viņi kļūst optimistiski par nākotni, viņi aizņemas. Ieejot pārāk lielos parādos, ekonomika kļūst nestabila, un tā palēninās vai sarūk.

Ja redzi katru parādu izraisītu recesiju, tirgus krahu un aktīvu burbuli kā piemēru citu cilvēku neprātīgai rīcībai, tu varētu kļūt cinisks. Tādejādi būs grūti būt ilgtermiņa optimistam, kaut gan tev vajadzētu būt (par to vairāk šeit). Bet, ja tu saproti, ka šie cikli ir neizbēgami, tu arī saproti, ka tie ir tikai daļa no procesa un ilgtermiņā nebūs tik katastrofāli, kā varētu šķist tajā brīdī.

3. Veiksmi un risku uztver ļoti dažādi

Viss šajā jomā ir saistīts ar varbūtību. Un, tā kā lielākā daļa varbūtību ir mazāka par 100, pastāv iespēja, ka tu vari pieņemt labu (vai sliktu) lēmumu, kura rezultāts būs slikts (vai labs) iznākums.

Risks parasti tiek uzskatīts par kaut ko, kas ir saistīts ar arējiem faktoriem, nevis tevi, bet veiksme tiek uztverta kā kaut kas tāds, ko tu pats izraisīji. Runājot par investīciju ienesīgumu gandrīz vienmēr atsaucās uz riskiem, bet gandrīz nekad nerunā par veiksmi. Kāpēc?

Cilvēki lec pa āķiem, lai neriskētu. Vai tev būtu jāgrib izvairīties no veiksmes? Protams, ka nē. Bet, ja tu neatpazīsti veiksmi, kad tā notiek ar tevi, tu vari sevi apmuļķot ar domu, ka pagātnes veikums liecina par prasmi tādā veidā, kas liek tev pieņemt nožēlojamus lēmumus.

Risks liek tev saprast, ka dažas lietas ir ārpus tavas kontroles, kas ir vērtīga atgriezeniskā saite. Veiksme nodrošina pretējo: maldīga un bīstama sajūta, ka esi vadībā, jo tu kaut ko izdarīji un tad dabūji vēlamo iznākumu.

4. Vispārliecinošākais pierādījums ir tas, ka tu vēlies būt patiess un/vai ko esi pieredzējis personīgi.

Labs investors plaši izpēta potenciālās investīcijas, lai atrastu kaut ko īpašu. Bet īpašs ir subjektīvs. Īpašs ir nesēja acīs, un izaicinājums ir pārliecināt citus ieraudzīt to, ko pats redzi.

Kaut ko īpašu definē stāsts, un vispārliecinošākais stāstnieks vienmēr esi pats. Stāsts, kas skan vislabāk, parasti ir tas, kuram tu gribi ticēt. Ieguvumi, ko sniedz pareiza investēšana, var būt tik lieli, ka ir grūti būt objektīvam par savu analīzi un neļaut potenciālai peļņai novērst uzmanību no būtiskākā. Augstas likmes izraisa nekritisku domāšanu, jo tās liek tev izmisīgi vēlēties, lai kaut kas būtu patiess pat tad, ja tā nav.

Spēlē ienāk arī personīgā pieredze. Tas, ko esi piedzīvojis, ir daudz reiz aptveramāks nekā tas, par ko esi tikai lasījis, un divi vienlīdz gudri investori ar vienādiem datiem var nonākt pie pretējiem secinājumiem, ko nosaka tikai viņu unikālās dzīves pieredzes atšķirības.

5. Uzvedībai ir lielāka ietekme nekā analīzei, jo vienu nevar iemācīt bet otru var.

Es nespēju iedomāties, kā tas bija pirms pat 20 gadiem, kad parastiem investoriem, meklējot jaunas ieguldījumu iespējas, bija jācer, ka viņi spēs iegūt publiski pieejamās uzņēmumu atskaites, kas ir mazāk nekā gadu vecas. Bez iespējās ātri salīdzināt internetā finanšu rādītājus vai apskatīt cenu grafikas vai uzreiz uzzināt jaunākās ziņas par uzņēmumu.

Mūsdienās lielākā daļa cilvēku droši vien var uzzināt un izanalizēt vairāk par Google biznesa labklājību nekā par savu veselību, ņemot vērā to, cik daudz datu tagad ir brīvi un centralizēti pieejami internetā. Lai gan jēdziens “jebkurš var zināt jebko” ir pārspīlējums, tas nav tik ļoti tālu no patiesības.

Investēšanas uzvedības puse – bailes, alkatība, nepacietība, pārmērīga pašpārliecinātība – ir atšķirīga.

Pēdējos gados tā ir kļuvusi daudz svarīgāka, bet to nevar sadalīt un analizēt tāpat kā datus. Un kamēr dati palīdz pieņemt lēmumus, uzvedībai ir autoritāte lēmumu pieņemšanas procesā. Tik daudz no tā, kas ietekmē investoru uzvedību, ir dziļi iesakņojies personībā un personiskajā pieredzē un nav tajā, ko noteikti var apgūt, apstrādāt vai paredzēt.